Pasaka

Pūķis Baromejs un viņa karsta sirds!

Reiz tālu-tālajā pūķu zemē piedzima brīnišķīgs pūķa mazulis. Viņi nosauca par Baromeju.

Viņš bija gudrs, priecīgs un diezgan veiksmīgs pūķis, ja ne viens "bet". Viņam nekādi neizdevās izlaist liesmu. Visi viņa vienaudži jau ir iemācījušies to darīt, bet Baromejs joprojām to nevar.

“Savāc visu savu spēku!” - teica viņam vecākie pūķi : “Koncentrējies! Tas ir tavs galvenais dzīves uzdevums - uzturēt savu iekšējo uguni un atbrīvot to! Jo mēs ar savu uguni sildām savu zemi no sasalšanas! "

Baromejs bēdājās, ka nespēj neko darīt, ka  nespēj tāpat kā visi pārējie sasildīt zemi ar sirds siltumu un nezināja, ko ar šo visu iesākt.

Viņš nolēma lidot tālu, tālu prom no savas pūķu valsts un, iespējams, kaut kur tur atrast atbildes.

Ilgi lidoja Baromejs, un no viņa skaistajām acīm tecēja asaras. Un tad kādu dienu, lidojot virs princeses Maīsas burvīgās pļavas, viņš pirmo reizi mūžā ieraudzīja tik spilgtu skaistumu! Tik daudz dažādu augu un katrs ar savu krāsu! Ar apbrīnu viņš gandrīz aizmirsa atplest spārnus!

"Iespējams, šeit dzīvo īpaši pūķi, kas tik skaisti sasilda šo zemi, ka tā izstaro tik daudz dažādu krāsu" - domāja Baromijs: "Varbūt viņi man iemācīs izšļakstīt liesmu?"

"Kur dzīvo jūsu pūķi?" - jautāja Baromijs pie tauriņa, kas lidoja tuvumā. "Mums nav pūķu, bet ir skaista valdniece Maīsa- gudrākā un apbrīnojamākā. Varbūt viņa var tev kaut kā palīdzēt? Parunājies ar viņu." - atbildēja tauriņš un parādīja Baromijam ceļu pie princeses.

Maīsa piedāvāja pūķim savu mīļāko ziedu tēju, noklausījās viņa stāstu un teica: "Mēs ne vienmēr zinām ceļu pie sevis. Turklāt mēs nezinām ceļu, pa kuru mums ir paredzēts iet." Viņa mazliet padomāja un tad jautāja: "Ko tev patīk darīt vairāk par visu citu?"

“Lidot!” - Baromejs bez vilcināšanās atbildēja un ar prieku aizvēra acis.

"Kā tu varētu dalīties šajā laime ar visu Visumu?" "Es nezinu," pūķis atbildēja un aizdomājas.

"Tikai pamēģini to!" - teica princese Maīsa un maigi pieskārās savai milzīgajai ķepai: "Es ticu, ka tu atradīsi savu ceļu. Vienkārši esi tu pats!"

Un Baromejs pacēlās debesīs! Viņš juta brīvību, ko nekad iepriekš nebija jutis. Viņš lidoja, riņķoja gaisā, lēkāja no mākoņa uz mākoņu, paātrinājās līdz neiedomājamam ātrumam un vienkārši peldēja gaisā. Un tad vienā mirklī viņš juta, ka viņa sirds kļūst karsti karsta, un šķita, ka tagad tā pārsprāgs un viņš nespēs to noturēt. Baromejs gribēja kliegt visai pasaulei par savu laimi un tad .. ugunīgas liesmas vietā pūķis sāka mētāt varavīksnes burbuļus!

Visas debesis spīdēja ar krāsainiem burbuļiem! Visas radības, kas to redzēja, uz mirkli sastinga, skatoties debesīs, un pēc tam pameta visas lietas un sāka smieties un priecīgi lēkāt un ķert šos mazos laimes burbuļus! Šķita, ka visa pasaule ir piepildīta ar jautrību, bezrūpīgu laimi un prieku.

Man arī paveicās būt šajā pusē tajā laikā. Un arī es priecīgi lēkāju un griezos, peldoties krāsainu burbuļu priekā! Un arī visas manas keramikas šķīvji un krūzes bija pārklātas ar burvīgiem Baromeja laimes burbuļiem! Tā mēs ar viņu sadraudzējāmies.

Un kopš tā laika ik pa laikam mēs tiekamies ar viņu, lai apskautos, pasmieties, papļāpātu par mūsu dzīves piedzīvojumiem, un, protams, nekad šis kopīgi pavadītais laiks nav pilnīgs bez burbuļošanas manos keramikas brīnumos!

Īsti laimes burbuļi no Baromeja uz burvju LeMade keramikas!